Turpinām Jaunajā 2018.gadā!

Labdien Jaunajā 2018.gadā! Pašā gada sākumā gribas katram novēlēt labu veselību, veiksmi un ieceru piepildījumu! Lai katrs atsevišķi un visi kopā mēs skaņi un sirsnīgi nosvinam savas mīļās Latvijas simtgadi!

Es turpinu ar jau iesākto – visu esošo lietu un krājumu minimalizēšanu. Šoreiz par dziju. Pagājušajā gadā man izdevās par dažiem kamoliem samazināt esošos krājumus. Un te nav runa par jaunu un skaistu dziju, tie ir nez no kurienes nākuši ārdīti kamoli, kurus nekādi neceļās roka izmest, bet kādam atdot arī tā kā neērti, jo ne krāsa, ne pašas dzijas sastāvs nav ievērības vērts (es sapņoju par brīdi, kad varēšu ar vieglumu šķirties no dotajā brīdī nevajadzīgam lietām, lai pārcilājot lietas, doma par noderīgumu nākotnē mani nepiemeklētu!!!!!). Ideja par atbrīvošanos no atlikumiem visu laiku kaut kur blakus rosās un Visums man atsūtīja 2 negaidītus piedāvājums no ārpasaules, absolūti nepazīstamiem un svešiem cilvēkiem – piedalīties kopīgos projektos – uzadīt zābaciņu pāri mūsu pilsētas  jaundzimušajiem un iesaistīties Naujienas musturdeķa veidošanā. Šajos pasākumos patiesi izmantoju dziju, kuru nekur vairs nevarētu likt – mazulim vajadzēja tikai 22g, kas bija pavisam mazs dziju atlikumu kripucis no kādreiz adītām zeķēm un uz Naujienu aizceļoja otrreiz izmantojamie pavedieni. Kvadrātos 20 x 20 cm veiksmīgi ietamborēti meitu mēģinājumi apļa un ziedu veidošanā. Tāpat esmu uzadījusi vēl 1 zeķu pāri no tās pašas bordo sārtās dzijas, ko esmu pirms tam jau kādus 3 pārus adījusi. Šī dzija kā nebeidzas, tā nebeidzas un ir vēl… Pirms vecākās meitas vārda dienas viņas mīļākajās krāsās uztamborēju svētku virteni. Mēs šad un tad rotājam māju ar virtenēm vai dekoriem un šoreiz tik jauki izdevās pārsteigt gan mājiniekus, gan ciemiņus 🙂 Bet kā man bija, tā joprojām paliek 4 plastmasas kastes ar dziju. Džemperus vai ko citu adīt negribu (lai gan ir man arī tādā daudzumā vienādas dzijas krājumi, pirkti mirkļa iespaidā). Atsevišķi no visa atlikta dzija mazās meitas segai, kura top ļooooottttiiiiiiiiiiii lēni. Citreiz domāju – uzadīšu/uztamborēšu sedziņas suņu patversmei, jo tur ne raksts, ne krāsa nav svarīgi. Bet vai tas būs kaut cik lietderīgi. Patiesībā jau tas mani vairs nevarētu uztraukt, jo man svarīgākais – tikt vaļā no šiem apgrūtinošajiem krājumiem. Jā, es tiešām piekrītu, ka šīs kastes sāk mani apgrūtināt un aizņem tik daudz vietas. Kopš esmu apzināti kastes izvilkusi no pagultes un tās man ir katru dienu acu priekšā, lai gan atrodas aiz durvīm, tomēr tās automātiski pamanu. Domāšu tālāk – ko ar visu šo “bagātību” iesākt. Bet tagad bildes ar maniem “krājumu izlietošanas meistardarbiem”.

Lai jums viss ir labi! Visus mīlu! ♥