arī lasu

Ļoti sen nav bijuši ieraksti par grāmatām. Visu laiku šaubos (pēdējā laikā ilgi nespēju pieņemt konkrētu lēmumu…) vai maz vajag ko tāda rakstīt blogā, bet tad atceros, kā šīs ir Manas piezīmes par manu dzīvi un pieredzi, tad kāpēc gan nē? Šeit nav zinātnisku vai pētniecisku atreferējumu un atklājumu, tikai mana pieredze un noietais ceļš. Un rakstu, galvenokārt, tikai sev, tādēļ – jā, ierakstam par lasīto BŪT. Ja kādam kas noder, būšu ļoti priecīga.

Izlasītās/lasītās grāmatas aptver 2016. kalendārā laika robežas. Šajā gadā es lasīju arī daudz (brīžam domāju, ka pārāk daudz) literatūras priekš studijām maģistratūrā, tādēļ daiļliteratūras saraksts ir visai paskops.

zile_300x0_cover Monika Zīle, Vasaras namiņš, Zvaigzne ABC, 2007., 208 lpp. (kabatas izmēra grāmata). Viegli lasāma. Galvenā varone Konija (Konstance), kas izmisīgi cenšas atrisināt mīklu par savas mīļotās māsīcas Beatrises nāvi. Kaut kas viņā neļauj pieņemt šo notikumu. Un mazpamazām tiešām viņas sākotnējās neskaidrās nojautas pārvēršas aizvien biežākās sakritībās, taustāmos faktos, līdz beidzot viss atklājas. Ja sākotnēji apkārtējie domā, ka Konija ir apsēsta un nespēj pārdzīvot sāpīgo zaudējumu, tad beigās – kapitulē. Paralēli vijās galvenās varones attiecību līnija ar Māri, topošo mediķi. Lai gan darbība risinās Rīgā, ar reālu vietu aprakstiem, vietām rakstītais šķiet pārāk pasakains – atdalīts no reālās dzīves LV. Viegla izklaides literatūra. Samērā mazi iespieduma burti.

es_klausituEntonijs Volfs, Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos, Zvaigzne ABC, 2013., 352 lpp. Ooooo-o-o-o, šo grāmatu lasīju aptuveni 8 mēnešus, metu malā un atkal atgrizos. Vispār esmu novērojusi, ka man nevedās grāmatu lasīšana par bērnu audzināšanu. Vai man ir grūti pieņemt citādāku viedokli vai arī šī tēma liekas garlaicīga… Es mocījos ar šo grāmatu. Protams, lasot ir jādomā līdz un izlasītais jāapdomā līdz nākamajai lasīšanas reizei. Mājās patreiz ir viens pusaudzis un tūlīt tūlīt būs otrs, bet… es nevaru teikt, ka šī grāmata ir domāta priekš mums. Visi tie situāciju risināšanas veidi – svešādi. Un nepameta sajūta, ka grāmatas saturs paiet garām un kaut kur paralēli, bet nevienā punktā nesaskaras ar mūsu dzīvi, pat netuvojas tai. Grāmatu izlasīju aiz pienākuma, jo pirkta taču par savu naudu. Varbūt manā ģimenē nav iedalīti tie trakākie pusaudži, nezinu, varbūt tādēļ, ka tās ir meitenes. Lai gan reizēm domāju, ka meitenes audzināt tomēr ir grūtāk… Protams, ir brīži, kad durvis cērtas un asaras pa gaisu, neviena nedzirdēšanas un neklausīšanas brīži, jautājumi par “stulbo” dzīves iekārtojumu – mācībām un pienākumiem pret ģimeni un mājas dzīvi, neapmierinātība ar ārējo izskatu un visu apkārt notiekošo… Bet vai tad neviens vecāks pats nav bijis pusaudzis… Vai nekad nekur nav lasījis rakstus par šo tēmu… Esmu apmeklējusi arī seminārus un vecāku klubiņus, lai labāk saprastu savus bērnus. Visticamāk, ka grāmatai nav ne vainas, un noteikti ir vecāki, kuriem tā noderēs. Es to izlasīju. Ar to pietiek. Galvenais secinājums (kā pēc jebkuras grāmatas izlasīšanas par bērnu audzināšanas tēmu) – mani bērni ir visbrīnišķīgākie un es tos neaptverami mīlu! Tas pat nav apspriešanas vērts.

CITA DZIVE.pdf Ērika Džeimsa, Keitijas Lavenderes cita dzīve, Rīga, Kontinents, 2013., 448 lpp. Viegli,pasakaini, saldi. Man garšo saldumi, tāpēc bija pašā laikā. Atslodzei pēc biezām un apnicīgām maģistratūras studiju grāmatām. Darbība risinās manā mīļajā Anglijā (lai gan joprojām tur neesmu bijusi), mūsdienās. Keitija Lavendere tiek atlaista no darba un tanī pat dienā uzzin, ka viņas tēvs (tas, kurš uzaudzināja), nav viņas bioloģiskais tēvs. Tā kā meitenei vairs nav neviena radinieka, jo vecāki miruši un brāļu vai māsu nav, viņa nolemj uzmeklēt bioloģisko tēvu un… iegūst jauku ģimeni un atrod īsto mīlestību. Kā jau teicu – pasaka 🙂

123 Jānis Lejiņš, Zīmogs sarkanā vaskā. Brāļi, Rīga, Karogs, 2001., 423 lpp. Varbūt kādreiz atgriezīšos pie šīs grāmatas lasīšanas, bet uz doto brīdi ir izlasītas aptuveni 70 lapas trīs piegājienos. Vairāk nevēlos sevi piespiest, ja neiet lasīšana, tad neiet un viss. Kāpēc vispār sāku lasīt? Man ieteica to palasīt vispārējās nācijas apziņas celšanai un stiprināšanai, no sērijas – Mēs esam diženi, Mēs esam vareni utt. Es tāpat to zinu un vienmēr esmu zinājusi, un sajūtu to ik uz soļa. 

Tā pagāja mans 2016. lasāmais gads. Pieticīgi. Un samērā mokoši. Bet tā ir pieredze. Un paldies par to. 2017.gads iesācies jau daudz cerīgāk. Jums arī to novēlu – lasiet un topiet zinošāki.

Lai jums viss ir labi! Visus mīlu! ♥

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s