hei, hei visiem! Šeit bija klusums gandrīz mēnesi. Kur lai ņem laiku? Kā lai visu saplāno tā, lai var iespēt kaut 10 daļu no iecerētā? Kur lai smeļas iedvesmu brīžos, kad gribas klusēt, tomēr darīt lietas, kas vienkārši jādara? Tā vairāk tāda liriska atkāpe 🙂 Patiesībā man viss ir labi, es baudu atvaļinājuma 10 dienas, kurās esmu atteikusies no visa – guļu, ēdu, lasu un izšuju. Viss. Nebijusi greznība 2 bērnu mammai. Bet šoreiz biju nolēmusi tā un nemaz to nenožēloju. Protams, esmu satikusi draugus un izmitinājusi pēc jūras izslāpušos, bet tie ir nelieli fragmenti manā rāmajā atvaļinājuma plūdumā.Vismaz pēc manām sajūtām tā šķiet. Biju izslāpusi pēc tādas atpūtas. Pagājušā gada vasaras sākumā radikāli nomainīju darbu un atvaļinājumā netiku. Šogad kompensējos. Kompensējos par visiem pagājušajiem gadiem, kad tik skrēju, nesos, visu ātrāk, ātrāk, nav laika, nav laika. Tagad par to maksāju. Kaut gan pareizāk ir teikt – tagad atgūstos. Ar šī brīža saprašanu redzu, ka izmaiņām bija pienācis pēdējais brīdis. Gads jaunā darbā ir pagājis sevis reanimēšanā. Sevis atcerēšanās, jo ES bija pazudis, dvēsele bija mani pametusi. Es tikai sapratu to, ka man ir ļoti ļoti slikti, bet nezināju ko ar to iesākt. Nebija spēka. 10 gadi nostrādāti bankā. Kā teica viena draudzene – ir beidzies mans modernās verdzības laiks. Paldies Dievam, ka uzklausīja mani un deva iespēju visu mainīt uz labu. Paldies Dievam! Tāks, par ko es aizrunājos? Ak jā, par klusumus šeit. Esmu atpūtusies labi. Esmu laimīga. Jūtu spēku pieplūdumu un ar jaunu sparu padalīšos ar piedzīvoto Francijas brauciena laikā. Protams, tas nebija atpūtas brauciens, bet es sevi jau sākotnēji noskaņoju uz jauku piedzīvojumu. Ar darbam nozagtiem mirkļiem padalīšos šeit – ko skaistu redzēju un kā patika. Šodien par Biarritz.
Biarritz kūrortpilsēta atrodas pašā okeāna krastā un daļa pilsētas ir pludmale. Iebraucot no dzestrās Latvijas uzreiz kļuva tik silti silti… Okeānā viļņi pamatīgi jebkurā diennakts laikā, ūdens sāļš, bet silts, taču cilvēku daudz kā smiltīs tā ūdenī. Daudz sērfotāju un tādu, kas vēl tikai mācās apieties ar dēli. Izslavēta pasaules sērfotāju meka. Tie, kas ir peldētāji parastie, vienkārši ķer viļņus, jo papeldēt nav iespējams, ūdens straumes ķermeni mētā turpu šurpu, ja nav kaut mazākās saskarsmes ar zemi. Pludmale bagātīga ar baltām smiltīm, gluži kā pie mums. Tikai vienā nelielā līcītī manīju akmentiņus. 
Pludmalē nav pārģērbšanās kabīnītes. Nezinu kā viņi tiek galā. Citi nāk uz pludmali jau peldkostīmos, citus redzēju pārģērbjamies ietinušos palagos. Turpat blakus vienmēr ir publiskās tualetes. Varbūt tur? Toties pludmalēs ir ierīkotas dušas.
Kādu dienu pludmalē nācās būt ap 10 no rīta un bija vērojami turpat nakti pārlaidušie dzīves baudītāji. 
Jūs noteikti kādās bildēs esat redzējuši Biarritz, jo tā slavenās kazino bildes ir samērā līdzīgas. Man tapa šāda (bet netā atradu vairākas ļoti līdzīgas)
No sānu puses
Biarritz viena no vizītkartēm ir Napoleona III un viņa sievas spānietes Eugenias 1854.gadā būvētā pils, kas mūsdienās ir pārveidota par augstas klases viesnīcu.
Biarritz ir pilsēta ar savu spoku māju. Tā atrodas pašā ūdens tuvumā klinšu kraujas galā. Tajā ir bijuši gan dzīvokļi, gan restorāni, tā ir pārbūvēta, degusi, bet atkal atjaunota. Par to ir bijuši strīdi starp mantiniekiem un esošajiem īpašniekiem. Bet namā visu laiku risinās kaut kas nelāgs. Vairākus gadus atpakaļ pilsēta ir atpirkusi namu no privātīpašniekiem ar domu atvērt restorānu un pievilināt vēl vairāk apmeklētāju, taču restorāns pēc kapitālā remonta esot nostrādājis tieši 2,5 dienas. Bijuši trokšņi, lietas pārvietojušas un valdība nolēma šo vietu slēgt. Tagad tā stāvot tukša. La Villa Belza.
Jaunavas klints (neesmu droša par tulkojumu) jeb oriģinālā Rocher de la Vierge. 75 metrus augsta klints, kuras galā Sv.Jaunavas statuja. 1887.gada Gustavs Eifels (jā, jā, tas pats) uzbūvēja metāla tiltu, savienojot to ar krastu, pirms tam tilts bija no koka. Žēl, ka man nebija iespējas aiziet uz turieni, jo paveroties ļoti skaisti skati gan uz pilsētu, gan okeānu.
Pati pilsēta kā daudzas citas dienvidu pilsētas – akmens un mūra mājas. Ar aizvērtiem slēģiem dienas laikā, jo tādā veidā cilvēki slēpjas no karstuma un saules. Kā man stāstīja, tad baski uzskata par savu goda lietu visiem izrādīt savu nacionālo piederību – savas mājas slēģus un durvis viņi kraso brūni sarkanus vai zaļus. Ja mājas noformējumā ir izmantota cita krāsa, tad tajā nedzīvo baski.
Šeit gan jau dzīvo nebaski
Un pa vidu tam visam priecīgā es 🙂
klikšķiniet uz bildi, lai to palielinātu
Lai jums viss ir labi! Visus mīlu! ♥
manas neatkārtojamās dzīves piezīmes ... 
Jauks ceļojums! Galvenais, ka es atradusi savu ES! Dzīvo priekš sevis, baudi un izjūti visu, kas apkārt, dari lietas, kas iepriecina! 🙂
paldies par vēlējumiem! Lai arī Tev izdodas baudīt, izjusts un iepriecināt! 🙂