Lasītprieks

1Stīvens Klārks “Ellīgs gads Parīzē” (2013) Angļu puisis Pols atbrauc uz Parīzi, lai strādātu lielā uzņēmumā un izveidotu angļu tējnīcu tīklu Francijā. Iet viņam dažādi – te kalnā, te lejā. Neviena tējnīca netiek atvērta, nekur tālāk par nosaukuma izvēli tā arī netiek, bet toties tiek izdzīvoti daudz un dažādi piedzīvojumi un ķibeles. Franču sadzīve, Parīzes iebraucēji, vietējā birokrātija – tā šo grāmatu varētu raksturot es pati. Vērtīgākie ir maršrutu apraksti, kas varētu noderēt reālajā dzīvē. Vietām humorīgi 🙂

75_75Tonijs Bjūzens “Gudrais Bērns” (2008) Mani bērni jau izauguši no tā vecuma par kuru raksta grāmatas autors (no dzimšanas līdz ~5gadiem). Godīgi sakot – neko īpaši jaunu neuzzināju, lielākā daļa informācijas jau lasīta un dzirdēta, daļa arī praksē pielietota. Man jau liekas, ka izlasot tādu grāmatu, vienā dienā nevar mainīt bērna audzināšanas paradumus. Jo mēs jau tomēr vairāk vai mazāk bērnus audzinām pēc savas iekšējās sajūtas. Teorijas ir daudz un dažādas, taču prakse bieži no tās atšķiras. Grāmatas lasīšana bija ilgs process. Līdz ar to, izlasot pēdējās lapas, vairs neatcerējos par ko grāmatā bija rakstīts sākumā. Lasīšanas laikā atcerējos savas meitas pavisam maziņas, kā bēbīšus, atcerējos cik viņas ir brīnišķīgas (ikdienā starp nebeidzamiem dienas darbiem tik bieži tas aizmirstas!), cik ļoti es viņas mīlu!!!! Tas arī bija mans galvenais ieguvums no grāmatas. 

Žaklīna Vilsone ” Miskastes bērns” (2003) Šo grāmatu ieteica izlasīt mana vecākā meita. miskastes_bernsGrāmata jauka, savā ziņa varētu pat teikt – audzinoša, tā ir par pusaugu meitenes Eiprilas identitātes un bioloģiskās mātes meklēšanu. Darbība norisinās galvenās varones dzimšanas dienā un paralēli arī viņas atmiņās. Psiholoģiski grūts brīdis ir pats bērna piedzimšanas fakts un uzreiz pēc tam nonākšana miskastē (kaut kādas attālas asociācijas ar babybox, brrr), neskaitāmie rūgtie brīži dažādajos bērnu namos un audžuģimenēs. Bet šajā stāstā tomēr ir kaut kas ļoti cilvēcīgs un jauks.

Pieci_pirkstiMāra Zālīte ” Pieci pirksti” (2013) Ko lai saka par grāmatu, par kuru tik daudz jau ir pateikts. Es neesmu izņēmums – man ļļļļļļļoooooooottttttttiiiiiiiiii ļoti patika. Māra Zālīte ir un paliek augstākās kvalitātes zīme kā dzejā, tā arī prozā. Šī grāmata ir jāizlasa KATRAM latvietim. Gan lai atgādinātu sev izsūtīšanu laiku un notikumus – kā tas viss notika, gan arī lai saprastu, ka latvietis par to var pastāstīt viegli. Mana mamma ar savu ģimeni to ir izdzīvojusi, mēs katru gadu īpaši pieminam 25.martu, bet nekad par to nerunājam. Pārāk sāpīgi. Pārāk daudz asaru un zaudējumu. Bet, pateicoties šai grāmatai kaut kādas sienas un mūri mūsu starpā ir sabrukuši. Lieliska valoda, lieliski salīdzinājumi. Humors viscaur, arī brīžos, kad tikai raudāt un raudāt gribās. 

Daniels Penaks ” Cilvēkēdāju paradīze”  (2013) Stāsts par daudzģimenes brāli Malosēnu, kurš strādā veikalā un ir uzņēmies rūpes par brāļiem un māsām. Kādu dienu veikalā sāk sprāgt bumbas, tas notiek vairākas reizes. Izmeklēšanā noskaidrojas, ka spridzināšanā iesaistītās personas vieno seni notikumi, kas risinājās veikala telpās 1942.gadā… Pēc grāmatas izlasīšanas palika cilvekedaju_paradizeļoti nepatīkama sajūta. Bija vēlēšanās uzreiz nomazgāties dušā un aizmirst šo stāstu kā sliktu sapni. Šī bija grāmata, kurai nekādi nespēju atcerēties galveno varoņu vārdus, līdz ar to juceklīgi sekoju līdzi sižeta līnijai – kurš, ar ko, kur, par cik, kādēļ. Tā kā pārsvarā lasu pirms gulētiešanas, tad vairākas reizes aizmigu lasot, līdz ar to pazaudēju kādas būtiskas stāsta detaļas. Grāmata nesaistīja, izlasīju līdz galam tikai tādēļ, ka bija iekļauta 2014.gada Vecāku žūrijā. Iespējams, ka visa lieta slēpjas faktā, ka autors grāmatu sarkstījis 1985.gadā un kaut kas ir mainījies Pasaules uztverē no tā brīža, iespējams, tas ir ļoti smalks humors (jā, norāde par humoru ir arī grāmatas anotācijā). 

hugo_kabre_izgudrojumsBraiens Selzniks “Hugo Kabrē izgudrojums” (2013)  Brīnišķīga grāmata! Tādas grāmatas man patika lasīt bērnībā (arī tagad patīk) – daudz spraigas darbības un laimīgas beigas. Neskatoties uz grāmatas biezumu, to var izlasīt dažās stundās – lielākā daļa ir ļoti spilgtas pelnbaltas ilustrācijas. Grāmata no jauniešu žūrijas un es to izvēlējos pilnīgi nejauši, neko iepriekš par to nezinot un sapratu sakarību – pie manis pēdējā laikā nonāk pareizās grāmatas. Stāsts ir par 12 gadīgu zēnu Hugo Kabrē, 20.gadsimta 30.gadu Parīzi un kino. Izrādās, grāmata sarakstīta 2007.gadā un 2011.gadā Martins Skorsēze šo stāstu izstāstījis filmā Hugo, kas saņēmusi 5 Oskarus. Domājams, ka tikai pateicoties šim grāmatas+filmas veiksmes stāstam, mums ir iespēja to lasīt latviešu valodā. Bērnu žūrijā šī grāmata bija iekļauta 15+ sadaļā – ļoti žēl, jo grāmata būtu interesanta arī daudz mazākiem bērniem. Tā būs interesanta un aizraujoša kā delverīgiem puišiem, tā romantiskām meitenēm.

Lai jums viss ir labi! Visus mīlu! ♥

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Lasītprieks

  1. Fledis saka:

    “…spilgti pelnbalts…”- interesants apzīmējums. Tādēļ vien būtu vērts sameklēt grāmatu, lai apskatītos, kā tas īsti izskatās. Diemžēl pie mums tā pieejama tikai bērnu bibliotēkā, bet, ja labi saņemšos, varbūt mani tur ielaidīs arī ar pieaugušo bibliotēkas karti 🙂
    Starp citu, “daudzģimenes brālis” arī ir laba klasifikācija. Tāds kā mūku ordeņa brālis vai kā?
    Ellīgais gads Parīzē man patika tīri labi. Otrreiz droši vien nelasīšu, bet vienreiz bija labi.
    Pieci pirksti- jāāā!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s