23.oktobris, trešdiena, rīts pienāca ne gaidīts, ne aicināts, tas vienkārši sākās ar telefona modinātājzvanu… Uh, biju jau aizmirsusi šo griezīgo skaņu, kas pārtrauc sapni visinteresantākajā vietā. Nu nāksies atkal pie tā pierast. Ārā bija pelēks un drēgns, kāju uz ielas spert negribējās. Bet mums jau nebija citas izvēles, tikai tā vienīgā, atpakaļ uz mājām. Ceļš tāds pats kā šurp braucot – jāaizkļūst līdz Porte Maillot, tad ar transfera autobusu līdz Beauvais lidostai, tad ar lidmašīnu līdz Viļņai un tad jau vairs tikai ar auto līdz mājām. Mājās mums bija jābūt ap pusnakti un no rīta katram uz savu darbu, skolu un b/d.
Bija tik jocīga sajūta pakot vēl pēdējās lietas somās un vairākas reizes pārbaudīt vai nekas nav aizmirsts. Bijām pieraduši pie šīs dīkdienīgās dzīves, pie klaiņošanas. Pēdējās 2 dienas dzīvoklī pilnīgi vieni. Uzreiz pēc 9 devāmies projām. Ierasti no mājas gājām ārā ap 10 un ielās bija samanāmi cilvēki, taču šodien, bijām vienīgie gājēji ielās, cik vien tālu sniedzās skatiens. Termometrs pretī Mērijai rādija 10 grādus… jā, vakar bija +28. Metro nopirkām 2 pieaugušo un 2 bērnu biļetes 1 braucienam un dažās minūtēs jau bijām Porte Maillot. Bija neskaidrība par autobusa atiešanas vietas atrašanu, jo Porte Maillot ir liels laukums ar apļveida kustību vairākās joslās. Taču uztraukumam nebija pilnīgi nekāda pamata, jo visur, pilnīgi visur bija norādēs kurp doties, ja nepieciešams autobuss uz Beauvais lidostu (tā kā lielākā daļa šajā vārdu salikumā ir starptautiski saprotami 🙂 ). Mēs arī nebijām vienīgie, kas sekoja šīm norādēm. Apkārt veidojās glīts ļaužu bariņš. Uznākot virzemē, vīrs nenoturējās un sabildēja vietējo televīziju, kas uz ielas kko intervēja. Viņu, kā šī amata brāli, ļoti ieinteresēja tehnika, filmēšanai pielāgotais transports, kameru izvietojums utt.
Autobusu piestātnē bijām ļoti laicīgi, tādēļ mūs palaida pat uz kādu ātrāku autobusa reisu, jo bija brīvas vietas. Biļetes jau mums bija nopirktas netā arī atpakaļ ceļam. Pēc stundas brauciena bijām lidostā un tad gan bija vienkārši jāgaida, jo pasteidzināt vairs neko nevarējām. Ļoti cerējām, ka mūsu kofera svars nepārsniegs apmaksāto bagāžas limitu. Uz to cerēja arī kāds blakus esošais pāris, taču viņiem lika piemaksāt. Pāris atteicās. Un tad es redzēju kko ļoti smieklīgu – viņi atvēra savu koferi un sāka ņemt ārā drēbes un vilk tās sev mugurā. Kreklu uz krekla, tad dzēmperus, tad kungs iespīlējās žaketē, tika nomainītas kurpes pret zābakiem, dāma arī kko savilka zem mēteļa biezā kārtā… tas tiešām uzlaboja garastāvokli 🙂 Bet mēs turpinājām gaidīt. Nenoturējos un nobildējos pie kustīgas reklāmas ar simbolisku tekstu: J’aime ma banque – es mīlu savu banku 🙂 un tā ir tīrā taisnība.
Pati lidosta patiešām ir ļoti maziņa. Skats uz vienu pusi
Un uz otru pusi
Viss, vairāk tur nekā nav. Apmaldīties nav iespējams. Bija arī kuriozs pēc mūsu piereģistrēšanās (koferis nebija smagāks par 20kg, fū). Iestājāmies rindā, lai izietu kontroli, uz biļetēm jau tika saspiesti zīmogi, kad tika paziņots, ka lidostā bumba un visiem lika iziet ārā no lidostas. Atbrauca ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība… Labi, ka lidosta ir maza, attālumi nav lieli. Kas notika tālāk? Nekas. Visi pastāvēja ārā, tad devās iekšā, izveidojot MILZĪGU rindu uz to pašu kontroli, kur mēs jau bijām bijuši. Citiem sākās panika, jo dažu lidmašīnu reisiem bija jau jāizlido. Protams, kkas tika teikts skaļrunī franču valodā, bet kas? Nevarējām vairs paspēt otro reizi izstāvēt rindu, pilnīgi noteikti. Un tad mēs izdarījām tā, kā nekad dzīvē nedaram – paņēmām bērnus uz rokām, aizgājām garām visai rindai un nostājāmies priekšā, kur muitnieki mūs uzreiz ielaida kā pirmos un vienīgos. Drīz jau notika arī iesēšanās lidmašīnā un pats lidojums, kas vairs nešķita tik interesants kā turp ceļā. Arī stjuarti bija kkādi nervozi un nelaipni. Bet mēs piezemējāmies veiksmīgi un sajutāmies jau gandrīz kā mājās. Viļņā bija +5 grādi un sāka jau krēslot. Gaisā jutās sala tuvošanās. Mūsu mašīnīte tā arī stāvēja stāvvietas 113 laukumiņā. Nevienu cilvēku mēs nesastapām ne iebraucot, ne izbraucot no stāvvietas. Kad izbraucām no pilsētas, bija pilnīga tumsa. Bērni pa ceļam aizmiga īsi pirms LV robežas. Ceļš bija labs – sauss un tīrs (nākamajā dienā LV sākā snigt sniegi). Tuvojoties Bauskai, sirds gavilēja – jāaaaa, mēs esam MĀJĀS. Lai gan ceļojums bija brīnišķīgs un skaists, viss notika vēl daudz labāk, nekā bijām cerējuši, tomēr mani pārsteidza, cik ļoti biju noilgojusies pēc LV.
Un tad jau atkal sākās mājas un darba ikdiena ar ierastajiem darbiem. Mana auss turpināja sāpēt visu nakti un nākamajā dienā devos pie ārsta, kas konstatēja ieilgušu vidusauss iekaisumu. Pēc 2 nedēļām ar šo pašu ligu saslima mazā meita un vēl pēc nedēļas lielā. Tā kā vidusauss iekaisums pats par sevi nav lipīgs, tad mums tika piedēvēts smalks franču vīruss, kas pāriet uz ausīm 🙂 Bet tas jau ir pārslimots un palicis vecajā gadā. Taču viens ir skaidrs- Parīze ir nozagusi mūsu sirdis, pilnīgi noteikti! Lai mums plānojās un piepildās jauni un skaisti ceļojumi!
manas neatkārtojamās dzīves piezīmes ... 