Kaut kā jācīnās ar dziju atlikumiem. Es nevaru izmest ne mazāko diegu atlikumu, kaut dzija sena, ārdīta, vai viens mazs kamolītis atlicis, vai kāds “labdaris” atdevis savus diegu atlikumus. Vienreiz uzadīju milzīgu džemperi vīram no diegu atlikumiem, bet tas bija jau pasen. Nu jau atkal jūtu, ka šie krikumi mani sāk kaitināt, bet izmest tiešām nevaru saņemties. Iespējams, ja kāds to izdarītu bez manas klatbūtnes, es būtu šim cilvēkam pateicīga, bet pati nespēju. Tad nu es tā domāju, ko lai tādu saviedo, lai tam ir arī kāda jēga… Jā, man vajadzētu tādu palielāku rokdarbu tašu/somu/maisu, lai adot vai tamborējot lielāku darbu, var salikt visu dziju un pašu rokdarbu, jo esošais rokdarbu groziņš tādiem projektiem ir par mazu (to izjutu pagājušajā vasarā, kad tamborēju pončo).
Iesākumā atlasīju visus “bezcerīgākos” diegus, lai saprastu cik daudz to ir. Uj, daudz par dauds. Bet ar kko bija jāsak.
Iesākuma uztamborēju 2 vienādus apļus, kas būs somas dibens.
Tad paņēmu kkādu pastingru materiālu, ko izmanto plīstošu priekšmetu saiņošanai un izgriezu 2apļus, ko likt starp uztamborētajiem apļiem, lai dibens stingrs un tašai kaut nedaudz, bet uztur formu.
Tad satamborēju visu kopā pa apli.
Tad pa apli uz priekšu tamborēju tašas “stāvu”.
Sapratu, ka vēlos tašai arī rokturus, tikai sākumā bija jautājums – vai tamborēt lences no tašas augšējās malas. Taču brīdī, kad stāvs bija gatavs, viss kļuva skaidrs. Rindu nobeiguma vietā diegu maiņa bija pārāk neglīta, to vēlējos nomaskēt zem somas lencēm.
Tātad atlika uztamborēt vēl garas garas lences. Ielocīt visus (!) diegu galus un pietamborēt lences pie somas. Taša GATAVA!!!
Pašai patīk, lai arī dikti raiba 🙂 Varēšu gan lielākus darbus procesa laikā glabāt, gan arī kkur braucot adīklīti/tamborīti paķert līdzi. Tik nedomāju, ka tašai izlietotais materiāls būtiski samazinājis manus nederīgo diegu resursus 🙂 Jādomā kkas vēl tikpāt interesants.
manas neatkārtojamās dzīves piezīmes ... 