8 dienas Francijā. 7.diena

23.oktobris, otrdiena – tā diena ir pienākusi. Diena, kad mūsu braukšanas biļetēm ir beidzies termiņš. Esam veselas 5 dienas izmantojuši pilsētas transportu un nobraukājuši tajā daudzus daudzus kilometrus ar metro, tramvaju, RER un SNCF vilcieniem. Šodiena tiks veltīta tikai pārgājienam ar kājām, tuvējās apkārtnes iepazīšanai un iepirkšanās priekiem (izdarāmo darbu 14.punkts). Mana labā auss bija aizkritusi… Es saņēmos cik varēju un mēs devāmies ielās… Laiks atkal bija apmācies, drūms un nekāds, augstāk virs mājām bija bieza migla, bet gaiss bija patīkami silts. Prombraucot Agnese mums bija norādījusi virzienu, kādā būtu jāiet, lai nokļūtu pie mūsdienu modernās mākslas vienas no pērlēm – Lielās arkas – milzīga, doba kuba, tik liela, ka tajā varētu satilpt visa Parīzes Dievmātes katedrāle. Kā izrādās, šajā Arkā ir izveidots Fransuā Miterāna memoriāls (bet to es uzzināju tikai atgriežoties LV, žēl). Mēs dzīvojām netālu no šī veidojuma, vakaros pat varējām tālumā sazīmēt Arkas augšējās daļas siluetu ugunīs izgaismotu, tādēļ jo vairāk vēlējāmies tur nokļūt, tas, kā reiz, atradās modernajā Parīzes darījumu centrā. Kā mēs to nosaucām – mūsu Parīzes Ņujorka 🙂 Tur bija arī lielais iepirkšanās centrs. Gājiens izrādijās kā kāpiens kalnā, lai gan pa logu skatoties, tā nemaz nelikās. Klusas, mazas, tīras piepilsētas ieliņas, praktiski neviena gājēja vai auto. Mājas ar maziem balkoniņiem.

Parize 221

Parize 229Bieži redzēju šādi apzīmētas, domājams, ka tās ir elektrības transformātoru, kastes. Tik glītas un akurātas iekļāvās kopējā ainavā, ka vīrs tās pat nebija pamanījis.

Parize 231Skatoties atpakaļ, pat neliekas, ka esam uzkāpuši tik augstā kalnā

Parize 235Laternu stabi rotāti ar ziedu kastēm gluži kā pie mums, vai arī pie mums, gluži kā pie viņiem… 🙂

Parize 237Parize 239Vēlīnais ziedošais milzīgais rožu krūms un sārtais zieds, kas grib ziedēt uz ielas, aiz baltā žoga dzīvo Agate, vismaz tā bija rakstīts uz  pastkastītes pie mājas vārtiņiem.

Parize 242Žagata, kas kā pielīmēta pie mājas sienas kko tur ķimerēja. Bērni smējās ka Žagata esot francūziete 🙂

Parize 244Jau tuvojamies darījumu centram, jo dzīvojamās mājas beidzās uz sākās modernā apbūve. Lēnā kāpiena bijām pavadījuši nedaudz vairāk par stundu.

Parize 252

Parize 253

Parize 254Un te jau ir arī Lielā Defense arka tinusies siltā miglas segā.

Parize 262Ja paverās uz otru pusi, tad galvenā darījumu centra iela taisnā līnijā iziet uz Triumfa arku, tad caur Elizejas laukiem un Tilerī dārzu aizved uz Luvru. Tikai attāluma ziņā sanāk šķērsot pus pilsētu.

Parize 264Noeja uz metro galapunktu La D’efense Grande Arche

Parize 265Ļoti veiksmīgi turpat blakus atradās milzīgs iepirkšanās centrs. Tur tad mēs arī pazudām līdz pašam vakaram. Turpat arī ēdām, turpat arī pazaudējām viens otru, turpat arī atradām. Iepirkšanās kā jau iepirkšanās – ilgas stundas uz kājām “smagā darbā”.

Kad izgājām ārā – protams, ka nekādas tuvākas Lielās arkas apskates vairs nevienam nebija prātā, jo rokas bija pārkrautas ar nesamajiem, galvas pilnas ar domām kā to visu sastūķēt koferī un mugursomās. Mana auss ik pa laikam iesāpējās, bet es mierināju sevi ar domu, ka ir palikuši tik daži mirkļi, kas vairs neatkārtosies un man vienkārši tas ir jāizdzīvo, jāizbauda un jāsajūt, paciešot visu manā galvā notiekošo. Ja godīgi, es centos, tomēr sajūta bija riebīga, jutu, ka esmu uzvilkusies un nervoza, balss aizkritusi un bija grūti parunāt, bērni aktīvi izpaudās un neko nedzirdēja no tā, ko viņiem teica, tanī pat laikā bija iznīkuši, jo staigāt pa veikaliem nav tas pats, kas izklaidēties Disnejlendā 🙂 Lai vai kā – mēs bijām šo dienu pavadījuši uz urrā. Neesam nekādi veikalu ķemmētāji, šī bija kāda otrā vai trešā reizē dzīvē, kad tā pa īstam nodevos šai nodarbei, bet tas aizrāva. Tikai man palika ļoti ļoti ļoti žēl, kad atcerējos, ka pa visa brauciena laiku tā arī nesastapu nevienu rokdarbu veikalu. Man dikti gribējās gan ko tādu piedzīvot. Nu nekas, tas tad paliks uz nākamo reizi 🙂

Ārā jau sāka tumsts, lielās mājas ieskaujot no visām pusēm ar savām gaismām, radīja ļoti interesantu noskaņu. Migla bija pagaisusi un debesis likās nereāli zilas

Parize 269

Parize 271

Parize 282Atpakaļ gājām pa citu ceļu, daudz taisnāku un lielo kāpienu no kalna mums aiztaupīja brauciens ar ekskalātoru. Kad tuvojāmies mājai, ejot garām Mērijas ēkai ar strūklaku, termometrs rādija +28 grādi… kaut kas nereāls… taču tā tiešām varēja būt, jo gaiss bija ļoti silts. Un Mērijas strūklaka darbojās. Gribējās tajā uz atvadām izpeldēties, patiesi 🙂

Parize 285Mājās mūs sagaidīja vēl viena jautra atrakcija ar nosaukumu – kofera sakrāmēšana tā, lai netiktu pārsniegts atļautais bagāžas svars, atlikušo lietu saplacināšana un iedabūšana mugursomās. Līdz pusnaktij ar uzdevumu tikām galā, fūuu. Tad vairākkārtēja pulksteņa salīdzināšana (tā arī nebiju pārlikusi pulksteni uz vietējo laiku), lai pieceltos laicīgi, jo rītā no rīta bez kavēšanas jādodas atpakaļceļā.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s