8 dienas Francijā. 4.diena

4.diena, sestdiena, kad arī draudzene ir mājās ar bērniem. Mums tiek pasniegtas karaliskas brokastis -tikko no maiznīcas atnesta bagetti maizīte pelēka un ar sēkliņām, sviesta kruasāni un šokolādes maizītes. Viss vēl silts, ar kraukšķīgu miziņu, mmmmmmmmmm. Franči ir īsti maizes kulta piekritēji. Gandrīz katras trešās durvis ir vai nu durvis, kas ved uz bulanžēriju (maiznīcu) vai kūkotavu. Viņi neēdīs vakar ceptu maizi, jo tā nav vairs laba 🙂 Par industriāli ceptu maizi (tādu, kādu veikalos pērkam mēs), viņi pieklājīgi paklusēs. Šīs maizes beķerejas verās vaļā 7.00 un citas pat 6.30, lai tikai izpatiktu saviem klientiem, kas ēd ļoti agras brokastis. Bagettes kukulītis maksā aptuveni sākot ar 2 EUR, ir iespēja uz vietas to arī uzreiz sagriezt. Taču mūsu draugi pirka veselus kukulīšus, paši grieza aptuveni 10cm lielos gabalos, kurus pārgrieza šķērsgriezumā un tad taisīja tādas pusapaļas maizītes. Ēdot šo maizi un kruasānus es sapratu, ka nevienā kafejnīcā neko tādu vairs nepiedzīvošu – šis bija tas augstākais garšas un smaržas baudījums, ko varēju sagaidīt Parīzē, šis bija mans gardēža neatkārtojamais mirklis (saraksta par izdarāmajām lietām 11.punkts).

Laikapstākļi bija šausmīgi – lija lietus un Parīze bija pārklāta ar viscaur pelēku mākoņu segu… Šī noteikti nebija tā diena, kas būtu jāpavada Disnejlendā. Bērni sadrūma, jo mēs viņiem nevarējām pateikt, kurā brīdī, tad piepildīsies viņu sapnis un tas, dēļ kā viņi bija šurp atbraukuši. Arī mēs paši nedaudz sašļukām, jo visas cerības tika liktas uz nākamo dienu, t.i., svētdienu, jo pirmdienā mums bija nopirktas biļetes braukšanai Eifeļtornī, bet otrdien jau mūsu biļetes metro un vilcienos vairs nebūs derīgas… Mēs visi cerējām uz rītdienu.

Bet šodien iekāpām metro un devāmies uz Trakadero, lai pie Nacionālā Teātra palūkotos uz Parīzi. Laukums pie nacionālā Teātra

Bet, ja pagriežas uz otru pusi, tad… atkal Eifelis…

 

Zinātāji stāsta, ka Hitlers esot stāvējis šajā vietā un priecājies par iekaroto Parīzes pusi (paldies, viņam, ka neizpostīja šo brīnišķīgo pilsētu!). Bet mūsu lietainā brauciena mērķis bija nedaudz cits – nokļūt vietā, kur ir vēl vairāk ūdens. Mēs devāmies uz Parīzes akvāriju (saraksta 9.punkts) 🙂 Tas atrodas pazemē starp Eifeli un Nacionālo teātri.

Nolaidāmies pazemē un par šo atrakciju šķīrāmies no 65.60 EUR (pieaugušajam biļete maksāja 19.90, bērnam no 3 līdz 12 gadiem – 12.90 EUR). Bet tas bija to vērts, jo piedāvātās ūdens valstības bagātības, bija gana daudzveidīgas un izraisīja interesi kā bērniem, tā pieaugušajiem.

Vaļējs akvārijs, kurā zivis varēja ķert ar rokām, taču zivtiņas nav vakarējās, tās ātri izslīdēja no rokām un ķērājam palika tik vien, kā atmiņas par glumo sajūtu plaukstā. 

Bērnu mammas mani sapratīs – uzreiz blakus šai atrakcijai atradās tualetes 😀

Laikam pārāk liela enerģijas koncentrācija bija pie šī/šajā milzīgā akvārija, bildes negribēja un negribēja izdoties. Šī ir labākā. Jā, jā, tās ir haizivis aiz bieza bieza akvārija stikla 🙂

Pie vairākiem lieliem akvārijiem bija izvietoti soliņi un krēsli zivju vērošanai. Arī šeit.

Mēs bijām aizkavējušies, lai arī nekur nesteidzāmies, tomēr pa gaismu vēlējāmies nokļūt Monmartrā. Ja, braucot ar 2.līnijas metro, vēlas iziet tieši pie Moulin Rouge dzirnavām, tad jākāpj ārā pieturā Blanche. Oj, ku mazas tās dzirnavas patiesībā, es jums teikšu… Šeit derētu atgriezties vēlākā vakarā un bez bērniem 😀

jau citas Monmartras dzirnavas

Kā mums tika teikts – kāpt tik kalnā, virzoties pa jebkuru ieliņu un tad jau galā būsim. Tā arī darījām. Īsinājām savu laiku ēdot uz ielas ceptas pankūkas. Īsts gardums, mmmmmmmm, ar cukuru un citronu, ar šokolādi un riekstiem. Tā ir lielā plānā pankūka (pati mīkla nav salda), kura sasmērēta ar vajadzīgo pildījumu, pārlocīta uz pusēm un tad šī puse vēl uz 3 daļām. Ielikta četrkantīgā papīrā + salvete un esi gatavs garajam kāpienam. Pankūkas maksāja no 2 EUR.

Māksla mazajās ieliņās.

Top manu meiteņu apvienotais portrets

Bildei uz tālumā esošās mājas sienas ir norāde uz Monmartras Sv.Pētera baznīcu, kas ir laukuma kreisajā puse – senākā Parīzes baznīca. Vienīgā ēka, kas saglabājusies no 12.gs. dibinātās Monmartras benediktīniešu abatijas. Patiešām – ļoti maza baznīciņa.

Funikulers (trošu dzelzceļš) tiem, kas nevar uzkāpt kalnā paši 🙂 (braucienam derīgas metro biļetes), taču tad nevar redzēt skaistos apkārtnes skatus

Skats uz Parīzi no ieejas Sv. Sirds Bazilikā

Mirkļi Svētās Sirds Bazilikā

Bazilika no ārpuses

Uz pakalna nogāzes atrodas Viletas skvērs, kas ierīkots it kā vairākos līmeņos. Arī oktobrī vēl krāšņi ziedēja daudzie augi (bildē tas gan nav tik ļoti samanāms).

Tipiska Monmartras ieliņa ar veikaliņiem, kafejnīcām, spožām ugunīm un kņadu, tirgotāju, dīkdieņu un dīvaiņu pilna. Tāda man arī paliks atmiņā uz mūžu – skaistā Monmartra

Kad atgriezāmies savā Parīzes Ņujorkā, jau krēsloja un mūs priecēja spožās nakts ugunis.

Pie šī apļveida krustojuma vienu vakaru piedzīvojām auto avāriju (kā aculiecinieki). Bija neliels blīkšķis ar skaņu BUM – necila tumša automašīna, kurai pie stūres sēdēja garmataina dāma, iebuksēja no aizmugures smalkā sudrabpelēkā auto (kā jau sievietei vidējai, automašīnu markas es neatšķiru), kurai pie stūres sēdēja kungs pēc 50 ar zeltītu briļļu rāmīti. Abi lēnām izkāpa no auto un mūsu sirdis pamira, jo gaidījām vēl lielāku troksni, atbilstošu franču temperamentam, bet… viņi abi apkampās un kungs kko teica dāmai,  glaudīja pa muguru un smaidīja. Mums bija neērti ilgāk skatīties, jo bijām vienīgie, kas vispār tam pievērsa uzmanību, mēs novērsāmies un aizgājām tālāk.

Mājās mūs sagaidīja vakariņas un pēdējais vakars kopā ar mājas saimnieci, jo rītā viņai bija jādodas darba komandējumā.

Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to 8 dienas Francijā. 4.diena

  1. Ieva saka:

    Aizrautīgi lasu un ar interesi gaidu nākamo dienu aprakstus. 😉 Ceru, ka līdz tai Disnejlendai arī tikāt. 😀
    Ļoti interesanti lasīt, jo arī mēs ar meitu tur bijām, tiesa, uz daudz īsāku laiku, bet nu vienalga galvenajos punktos atķeksējāmies. Man tagad liela vēlme aizbraukt uz Parīzi bez sīčiem… 😀

    • agiistar saka:

      Jā, Ieva, mēs arī ar vīru nolēmām, ka noteikti jāaizbrauc divatā, jo tad būtu pilnīgi cits redzējums uz pilsētu. Esam Parīzes pārņemti 🙂 šodien ieliku turpinājumu savam stāstam. Interesanti, kas apmeklē Disnejlendu ar/bez bērniem, cik vienas dienas laikā spēj apskatīt? Vai jūs arī tur bijāt?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s