8 dienas Francijā. 3.diena

3.diena, piektdiena, atausa pelēka un nomākusies. Tika pieņemts lēmums par braucienu uz Versaļu, jo vairāk vai mazāk, bet šeit tomēr būs iespēja patverties telpās. Mēs gaidījām labāku laiku priekš Disnejlendas 🙂

Iesākumā devāmies apgaitas pastaigā ap piemājā esošo Mēriju, jo otrā galā esot pasts, kas mums ļoti noderētu pastkaršu nosūtīšanai. Pastu atradām, bet tas bija slēgts (pēc draudzenes teiktā – viņas Francijas 10gadu dzīves laikā , kko tādu piedzīvo pirmo reizi), bet toties es pirmo reizi dzīvē sastapu uz ielas augam palmu.

Turpat blakus atradās vietējā Mediotēka -bibliotēkas, audio un video materiālu krātuves apvienojums.

Tālāk devāmies pa skaistajām ieliņām uz Puteaux (izrunā kā Pitu 🙂 )  RER vilciena staciju, lai aizbrauktu uz St.Cloud un tur pārsēstos uz SNCF vilcienu, kas 30min. laikā aizved līdz Versaļai. Šis ir saīsinātais ceļš uz Versaļu apkārt pilsētai. No mūsu dzīvesvietas atrašanās punkta tas ir daudz izdevīgāks un vairākas reizes ātrāks.

Komisku situāciju piedzīvojam pašā Pitu stacijā, jo turniketu nav, uz platformas stāv kkādi kompostieri, daži, uz perona esošie pasažieri, angļu valodā nerunā. Es daudz nedomājot iebāzu biļetes kompostierī un šis automāts mūsu glaunajām biļetēm izspieda caurumus… es biju sašutusi (un vēl vairāk nobijusies), jo, ja šīs biļetes tagad ir nederīgas gan šim braucienam, gan visām turpmākajām dienām? Gluži katru dienu mēs nevarējām atļauties pirkt biļetes par 160EUR. Bet nāca vilciens un mēs ātri ielecām tajā. Centos nomierināties un cerēju, ka ne jau nu uzreiz mūs metīs ārā no vilciena… 🙂 Skati bija pasakaini, jo mēs it kā braucām virs pilsētas (un piepilsētām 🙂 ).

Arī šajā bildē ir redzams Eifeļa tornis netāli no ceļamkrāna.

Mums sanāca braukt arī garām kapsētai, kas bija izveidota pret kalnu (nepaspējām nobildēt) un es sapratu kādēļ biju dzirdējusi šīs pozitīvās  atsauksmes par Francijas kapsētām. Tā man joprojām ir acu priekša, bet īsti nespēju aprakstīt – iekārtota ļoti precīzos taisnstūros, kur taciņas ir no akmens vai mākslīgā asfalta(?), katram krusts vai skulptūra, praktiski nekādu zaļumu. Kā tādā izstāžu zālē.

St.Cloud stacijā mums bija jāpārsēžas uz Versaļas SNCF vilcienu, kuram galapunkts nez kamdēļ rakstījās pilnīgi citādi nekā mums pieteica Agnese. Pēc pailga pārdomu brīža un neveiksmīgas konsultēšanās ar biļešu pārdevēju, un arī Agneses glābējtelefons bija atslēgts, iekāpām vilcienā, ar cerību, ka biļetes joprojām mums ir derīgas un galastacija būs pareizā. Kad, esot galā, tikām cauri turniketiem, atviegloti uzelpojām, jo mūsu caurās biļetes joprojām bija derīgas, ju-hūu! Un kad ieraudzījām trepju galā šo plakātu, sirds sāka gavilēt – esam atbraukuši pareizi 🙂

Izejot no dzelzceļa ēkas uzreiz pretī bija pasta ēka, kur mēs ātri nosūtījām pastkartes uz Latviju (esot projām, vienmēr cenšos to izdarīt), tātad izpildīts 13.punkts sarakstā.

Sekojot norādēm, mums ceļā būtu jāpavada aptuveni 20min., bet paši to nemanot, iekļuvām Versaļas tirgū. Kas tik te nebija – garšvielas un mēbeles, piena produkti un dārzeņi ar augļiem, kvantums ar sieriem (sieri vien aizņēma tikpat vietas cik visa veida gaļa kopā), zivis.

Mēs šo to nopirkām, protams, arī sieru 🙂 Un pilnīgi neplānoti piepildījās mūsu vēlme pēc īsta franču tirgus apmeklējuma, saraksta 12.punkts.

Vēl daži krustojumi un mūsu priekšā pavērās Versaļas pils (mūsu saraksta 3.punkts) visā savā godībā – Saules karaļa mājvieta, kas ietilpināja pat 10000 iedzīvotāju (karaļanamu, galmu, kalpotājus, karavīrus).

Ieeja ar audio gidu sev saprotamā valodā (šķiet, bija iespējamas 11 valodas) 1 pieaugušajam maksāja 18 EUR, bērniem līdz 18 gadiem, ieeja bija bez maksas.

Versaļas pils galvenā atslēga

Karaļa eja uz Pils kapellu, kurā viņš nolaidās tikai pa svētkiem vai lielām ģimenes svinībām.

Spoguļu zāle, kurā notika karaļa pieņemšanas, risinājās valstiski svarīgi notikumi. Arī mūsdienās šīs telpas izmanto valsts prezentācijas vajadzībām.

Vairākas telpas Karaļa vajadzībām – guļamistaba (zelta un sarkanā krāsā), uzgaidāmā telpa ar vērša acs lodziņu, Sēžu zāle (zelta uz zaļā krāsā), kur tika lemti valstiski svarīgi jautājumi. Visvairāk no visa apskatītā man patika Karalienes Marijas Antuanetes guļamistaba – maigos zeltītos, rozīgos, violetos toņos.

Un tā vēl daudzas zāles uz priekšu – Napoleona portretu zāle, Batāliju zāle, kas patiesībā ir vesels pils spārns, kur tikai jāstaigā un jāstaigā, un jāstaigā… es vairs nejaudāju 🙂 Meitenes bija tuvu histērijai.

Pils dārzs ir pavisam cita pasaule, kurai tāpat būtu jāatvēl vismaz 1 vesela diena. Mēs jau bijām piekusuši un iespaidu pārbagāti. Mums pietika arī ar panorāmas apskatu. Kaut kur aiz kokiem labajā pusē ir Lielais un Mazais Trianoni – karaļa vasaras atpūtas namiņi, ko vēlāk viņš uzdāvināja karalienei.

Laimīgi esam iekāpuši vilcienā mājupceļā

Kamēr atbraucām, jau satumsa un ielās iedegās uguņi…

vēl jāapiet ap mājas stūri un būsim atgriezušies, lai pārnakšņotu un rītā dotos tālāk 😉

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s