8 dienas Francijā. Ievads un 1.dienas izskaņa

Par šo ceļojumu sapņoju jau gadiem, taču gatavošanās un pats brauciens realizējās vien aptuveni divu mēnešu laikā. Tas bija mūsu pirmais īstais ģimenes ceļojums uz savu roku. Paši bijām atbildīgi par biļešu iegādi, maršrutu izstrādi, apskates vietu izvēli, ēdināšanu. Tik mums bija laime apmesties pie draugiem, līdz ar to, atkrita liela klapata par dzīvesvietas piemeklēšanu. Jāsaka, nekad nebiju domājusi, ka mums viss izdosies jau ar pirmo reizi. Bet izdevās! Un cik superīgi izdevās!!!!!

Viss sākās ar draugu ciemošanos pie mums vasaras beigās un stāstu par to, ka viņi plāno tuvākajā laikā pārcelties no Parīzes uz dzīvi citā Francijas reģionā. Un kāds no mums pa jokam izmeta – tad ir pēdējais laiks, lai apciemotu draugus Parīzē, pie reizes tas būtu mūsu 10gadu kāzu jubilejas medusmēnesis 🙂 Ziniet, tie franči ar vārdiem lieki nemētājas, vismaz mūsu franči. Un šis mūsu joks tika atgādināta pēc neilga laika jau caur vēstulēm no Francijas. Mēs ar vīru sasmaidijāmies – ko mēs ar šo varam zaudēt?

Sākām meklēt aviobiļetes, protams, ka meklējām lētākos piedāvājumus. Ryanair mūs iepriecināja ar patīkamākām cenām neka AirBaltic. Taču Ryanair nelidoja no Rīgas, bet gan no Viļņas un nevis pa tiešo uz Parīzi, bet gan uz blakus esošo Beauvais lidostu (70km no Parīzes). Sarēķinot visus papildizdevumus par ceļu uz Viļņu un a/m stāvvietu Viļņā, kā arī transfēra biļetes no lidostas līdz Parīzei – viennozīmīgi izdevīgāks bija Ryanair piedāvājums. Tas gan bija sarežģītāk un gana piņķerīgi priekš pirmās reizes, bet mēs tomēr mēģinājām riskēt 🙂 Jo šādi braucot četratā mēs iztērētu aptuveni tikpat daudz, ja brauktu divatā no Rīgas. Tas, ka bērni tiks ņemti līdzi, pat īpaši netika apspriests. Un tā mēs iegādājāmies visas iespējamās biļetes, Parīzes ceļvedi

un mums bija vēl nedaudz laika, lai saplānotu 6dienas Parīzē.

Pa vidu mani un vīra darbi, skola un bērnudārzs, laika īpaši nekam neatlika… ceļojuma plānošana atvirzījās tik tālu, ka ikdienas darāmo darbu sarakstā pat neietilpa. Lai neiedzītu sevi vēl lielākā stresā – vienojāmies ar vīru par vietām, ko vēlamies apmeklēt un redzēt balstoties uz mūsu esošajām zināšanām par Parīzi uz doto brīdi un esot Francijā, piekoriģēt pēc draugu ieteikumiem. Tātad, mēs vēlējāmies izbaudīt: 1)Disnejlendu, 2)izbraukt ar kuģīti pa Sēnu, 3) apskatīt Versaļas pili, 4) pabūt Luvrā, 5) Parīzes Dievmātes katedrāles apmeklējums, 6) sajust Monmartru, 7) mūsu uzvaras gājiens caur Triumfa arkai; 8) pastaiga Elizejas laukos, 9) redzēt Parīzes akvāriju, 10) Eifeļa tornis, 11)izbaudīt īstu kruasāna garšu kādā kafejnīcā, 12) iepirkties īstā franču tirdziņā, 13) nosūtīt uz LV dažas pastkartes, 14) iepirkties bērnu apģērbu veikalā un izbaudīt kvalitatīvu apģērbu un  mūsu prasībām atbilstošu cenu, 15) apmeklēt kādu rokdarbu veikalu, 16) Pere Lachaise kapsētas apmeklējums (lasot kkur aprakstos palicis prātā, ka tas ir kas WOW), 17) kādu suvenīru un piemiņas lietu iegāde. Ja paskatās uz šo sarakstu – gana daudz pieturpunktu 😀

Pēc iepriekš sagatavota saraksta ar līdzi ņemamām lietām, tika sakārtotas somas un 17.oktobra rītā mēs devāmies ceļā pretī aizraujošiem piedzīvojumiem.

Laikapstākļi kā jau rudenī, arī Parīzē solījās būt lietains un apmācies. Taču ceļš līdz Viļņai bija saulains, līdzi ņemtie āboli un dažas uzkodas kusa acu priekšā, nedaudz sirdī iezagās baža- kad vēl dabūsim ko ēdamu. Bet lielākais uztraukums bija tieši par pašu lidojumu, jo savos 35 gados nebiju ne reizi lidojusi ar lidmašīnu un bērnu nepārtrauktie jautājumi par pacelšanos, ausu aizkrišanu, siekalu rīšanu, nosēšanos, šo lietu padarīja vēl nervozāku. Atstājot mašīnu lidostas stāvvietā (iepriekš apmaksājām stāvvietu uz 8 diennaktīm), viss uztraukums tā kā pazuda, jo bija daudz nezināmu lietu, kas vienkārši jādara – jāreģistrējas, jānodod koferis bagāžā, jāiziet muitas un kāda vēl tur kontrole, jāatrod pareizais ceļš uz savu lidmašīnu. Un tad jau nebija vairs ilgi līdz iesēdāmies lidmašīnā. Lidmašīnā satikām stjuartu, kas runāja latviešu valodā (9 mēnešu laikā mēs esot pirmie latvieši, kas iegadās viņam ceļā, jo pamatā viņa lidojumi norit pa Itāliju). Lidmašīnas pacelšanās bija gana emocionāla un likās, ka sirds dauzās kā traka, es sadevos rokās ar savām meitenēm …. ieskrējiens un atraušanās no zemes bija tik viegla, ka šo brīdi varēja saprast tikai pateicoties skaņai, ne kādām fiziskām sajūtām, par pārsteigumu arī ausis neaizkrita. Viss lidojums kā jau lidojums, bet sākot nolaišanos, salonā tika izslēgtas gaismas (nezinu vai tā dara vienmēr vai tas bija tikai šī pilota ieradums) un mums bija iespēja pustumsā redzēt lejā brīnišķīgo skatu ar Parīzes piepilsētu ugunīm – tas bija grandiozi, elpu aizraujoši, pilnīgi visi pasažieri bija pievērsušies iluminātoriem un pasakainajam skatam aiz tiem. Brīdī, kad lidmašīnas riteņi skāra zemi – salonu pārpildīja vētraini aplausi un iedegās gaismas. Sveika, Francija, mēs esat ieradušies!

Beauvais lidosta ir ļoti maziņa un lidmašīnas šeit kursē kā tramvaji: atlido, pēc kādām 30 min. jau atkal dodas atpakaļ. Nokāpjot no trapa kādus 100m no lidmašīnas jau gaidīja nākamie braucēji. Atlidojušie garā ķēdē devās uz durvīm, kur var saņemt bagāžu un ienākot lidostā, pa lenti jau nāca koferu gūzma, kur bija arī mūsu laimīgi atceļojušais koferītis. Vēl nevarēja atslābināties, jo mums vajadzēja ātri virzīties uz transfēru, lai tiktu līdz Parīzei. Bet kā izrādijās, tad kādi 90% no atlidojušajiem grasās izmantot transfēra pakalpojumus, apmaldīties nebija iespējams. Un šeit bija kādi 5 vai 6 autobusi, kas mūs gaidīja 🙂 Mums bija jau iepriekš netā pirktas biļetes, tādēļ tikām kā pēdēji 4 pasažieri pirmajā autobusā un devāmies stundu garā braucienā pa tumsu sev pilnīgi nezināmā virzienā. Tuvojoties Parīzei, gaismu kļuva aizvien vairāk, tad jau parādijās ielas ar dzīvojamām mājām, luksofori. Neesmu lūriķe, taču neviļus tomēr ievēroju, ka daudzos dzīvokļos aizkari nav aizvilkti un patreiz tiek ēstas vakariņas…. Mūsu transfēra galapunkts bija Porte Maillot. Izkāpjot no autobusa ātri sakoncentrējāmies uz tuvāko taksometru pieturu un ātri vien dabūjām taksi, kas mūs aizvizināja līdz vajadzīgajai adresei niekā 10-15 minūtēs un par to mēs samaksājām 15EUR. Izkāpjot no taksometra bija nedaudz bailīgi vai esam pareizajā vietā, jo ļoti ātri un veikli viss risinājās. Mums bija zināms ieejas durvju kods un pēc tā ievadīšanas, brīdī, kad durvis notikšķēja un atvērās, man sāka birt asaras – mēs atradām, mēs patiesi atradām gandrīz otrā pasaules malā to, ko tik ļoti vēlējāmies atrast 🙂 Tā kā mūsu draugu mājā nav dzīvokļu numuru (aizmirsu uzjautāt vai Francijā parasti nav dzīvokļu numuru vai tā ir tikai draugu mājas īpatnība), tad attiecīgā stāvā bija jāmeklē kājslauķis ar zīmētu kaķi uz tā. Pie šīm durvīm tad arī pieklauvējām un… durvis atvēra MANA Agnese. Te arī var teikt, ka 1.diena Francijā izskan, jo kad satiekas labi draugi, tad tie nespēj izšķirties pus nakts garumā un runājamais ne uz pusi nav izrunāts un tas, par ko tie runā, ir saprotams tikai pašiem.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts pārdomas un notikumi ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s