Pēc Sedziņas pabeigšanas pārņēma gaiša un radoša sajūta. Sapratu, ka nevar kavēties un jāizmanto iespēja. Ķēros klāt pie savām rokdarbu kastēm, kur atrodas viss mans radošais-iesāktais-nenoformētais-izsapņotais-iecerētais-procesā esošais 🙂 un sāku ātri ķidāt, ko iedvasmas mirklī vēl varu iespēt. Atradu! Atradu ar vecāko meitiņu 2 (!) gadus atpakaļ šūt sākto somiņu no komplekta. Tā kā meitenes jau bija aizgājušas gulēt, tad pabeidzu vientulībā, klusumā un skaistās atmiņās gremdējoties. Kāpēc toreiz nepabeidzām – es tiešām neatceros vairs… bet vakar man tas aizņēma tikai 1,5h laika.
Bērns jau izaudzis no tā vecuma, kad varētu ar to štātēties, bet mēs atradām tai citu, domāju, ka daudz noderīgāku pielietojumu. Tā sevī glabās meitiņas iesākto adījumu. Viņa vēl tikai mācās savaldīt adatiņas un diegu un tik daudz viņai ir uztapis 🙂
manas neatkārtojamās dzīves piezīmes ... 
Ļoti jauka somiņa!!
Nu tas meitiņas adījums – ak… cik tas ir mīļi! Malacīte!! Bet Tu noteikti saglabā šo adījumu 🙂
Kā tās meitas tomēr vēro, ko dara mammas – līdz ar to mums galvenais nepalaist garam mirkli, kad varam visu, ko protam iemācīt mūsu meitenēm!
paldies, Olga 🙂 Jā, adījumu saglabāšu noteikti. Tiešām prieks, ka meitenes vēro manu darbošanos un pašas nāk ar savu iniciatīvu mācīties.